Līdz 2010. gada 25. novembrim pārvietojos ar šādu auto:
Nelaimīgajā datumā notika skāde, mans auto sadūrās ar Mazda 6. Ripoju pa galveno ceļu, kad pēkšņi no kreisās puses spaiņa krāsas Mazda škērsoja brauktuvi. Nepaguvu ne sabremzēties, ne malā paraut. Vadītājs raustīja plecus un sacīja, ka mani nav pamanījis. Zaļas krāsas mašīna ar iedagtām lampām uz balta fona...
26. novembrī (5diena) uzzināju, ka jau nākošajā 5dienā man jābūt Holandē. Bet auto, ar ko būtu braucis, nu ir nebraucams un atvēlētajā laikā neremontējams.
Īsumā stāsts, kā tiku pie sarkanā skandināvu skapja:
5dien uzzinu, ka nākošā trešdienā jāizbrauc no LV. Tās pašas dienas vakarā ss.lv tiek sameklēti kandidāti uz pirkšanu. Budžets - 1000 eur. Prasības pret auto - skatīt tālāk. 6dien devos uz Rīgu apskatīt divus pretendentus. Kopā ar mani pieredzējis šāda auto lietotājs un arī skrūvētājs. Apskatījām un nolēmām, ka sarkanais pikaps ir jāņēm. Otram pretendetam pavisam drīz beidzās TA. Tas nederēja. 7dien padzīvoju ar domu, ka nu tik tikšu pie jauna auto. 1dien auto tika nopirkts un pārrakstīts. Atbraucu līdz Valmierai un aizdzinu uz servi. 2dien saņēmu auto no servisa. Vakarā sakrāvu visas mantas. 3dien no rīta devos 2000 km garā un 37 braukšanas stundas garā piedzīvojumā virzienā uz Holandi. 5dien biju darbā NL.
Un lūk mans šībrīža pakaļas pārvietotājs:
Šīs trīs bildes ir tapušas Holandē, kur sniegs kopā kopumā ir ļoti reta parādība.
Tātad, beidzot par auto.
Pirmā reģistrācija tālajā 1996. gadā. Odometrā saskrējuši apmēram 249 tūkstoši. Tie ir tikai cipari...
Motors ir 2.3i turbo. Simtu sešdesmit pieci zirgspēki. Cik no tā pūļa ir saglabājušies līdz mūsdienām, nav ne jausmas, bet uz mitra asfalta var dabūt "kašiņu" pārslēdzoties no pirmā pārnesuma otrajā. Ak jā, šim auto ir trīs pedāļi. Un četri airi, pa vienam katrās durvīs. Kondiškas nav. Toties pečka silda pavisam labi, arī pamatīgā aukstumā. Lūkas arī nav. Ir mafons ar spējām nolasīt disku, ir divi apsildāmi sēdekļi (abi strādā), stūres pastiprinātājs un ABS. Vēl jāpiemetina, ka panelī nedeg pilnīgi neviena lampiņa, viss tumšs. Vispār tur ir lampiņas, pie iekurbuilēšanas iedegās, bet braucot nekā, viss tam auto ir kārtībā. Cik nu tas tā var būt tik senam spēkratam. Ak jā, auto ieguvu par Ls 700 kopā ar gluži pasvaigām ziemas riepām. Pēc tam servisā vēl samaksāju 93 latus. Un viss. Pārējie izdevumi ir degviela, kura šim agregātam garšo. Kāpēc Volvo 940? Būtībā jau viss bija vienkārši. Man patika BMW, tā ir lieliska mašīna, bet man šķiet, ka man tā nepiestāv. Gribējās kaut kādu dinamiku, četras durvis, pakaļpiedziņu, trīs pedāļus un <1000 eur. Un ne BMW. Nekas cits jau īsti neatlika. Ieskatījos sludinājumos un viss bija skaidrs, sarkanais vagons ar turbo dzinuli būs mans. Pakaļpiedziņas izvēle tikai tāpēc, ka ar priekšpiedziņu man nepiedur braukt, ar to var tikai pārvietoties. A man gribas vēl patrakot. Un pilnpiedziņai man maciņš pa plānu, pa tādu naudu varēja paķert tikai kaut ko smagi nojātu.
Nākotnes plāni man vareni:
Iesākumā to auto nosēdināt, cik tik zemu vien var. Pārsvarā pārvietojos pa NL, te ceļi ir kvalitatīvi. Plus gribas to kartinga sajūtu. Un piedūrīgāku skatu.
Kaut ko izdomāt ar diskiem. Vienbrīd iedomājos par 15 collām un paplatinātajiem bleķiniekiem. Varētu vienk baltus, parastus 15 collu bleķa diskus un miers.
Iestutēt kaut kādu mūziku. Tagad skan, bet gribas labāk.
Un viss. Tālāk jāskatās, ko dzīve rādīs. Plāni ir dažādi, viens bija auto pārbūvēt, pārsvarā tikai tehniski, vizuālais nedaudz po. Otrs plāns bija ar to auto vizināties līdz nākošajai ziemai un cerēt, ka tad būšu LV. Lai šo auto nokautu kādā ziemas autotrasē. Un tad uz tolmets.lv...
Tas arī par auto īsumā viss.
Hmm, varbūt kāds var padalīties ar viedokli, kur meklēt sēdinātās atsperes un amīšus šādam drapakam. Esmu nolēmis, ka kaut kas ar to auto ir jādara, lai padarītu to nedaudz savādāku. Nosēdināt, man šķiet, tas ir pirmais solis.
P.S. Atvainojos, ka vairāk kā četras bildes.
Lai nepieviļ! 
