Nu ko, pienācis laiks atskaitīties publikai un pašam sev:
Pa lielam, Leviatāns ripo ļoti jauki un pārāk milzīgas galvassāpes man nesagādā. Ar moci pamazām saaugu kā cimds ar roku un saprotu, ka šī ir bijusi lieliska izvēle. Šis moto man neapnīk, resursi lai brauktu ātrāk un veiklāk ir jāmeklē manī pašā, jo mocis visu piedāvā uz visiem 150%, vajag tik gāzt. Saprotu, ka KTM 950 ADV ir kā radīts manam braukšanas stilam un vēlmēm, un varbūt vēlāk dzīvē ieķeršu kaut ko vieglāku kā 690 Enduro, bet kā otro moci. Šis pārdots netiks, ja nu vienīgi parādīsies lieka nauda un tad varētu paņemt kādu 2012. gada 990 Adventure ar mikroskopisku noskrējienu, bet moča modelis kā tāds mainīts netiks pilnīgi noteikti, braukšu, kamēr vien šim varēs dabūt rezerves daļas.

Plus, nav jau arī īsti, uz ko nomainīt... KTM 790 un 890 adventure ir ar motoriem no siera, Tenere ir ar maz zirgiem un švakāku piekari, bmw, uc moto īsti neinteresē. Tāpēc jābrauc un jātūnē tas, kas ir pieejams.
Viens no pirmajiem ieplānotajiem apgreidiem bija gaismas. Tiem, kas nekad nav braukuši ar moci - veciem močiem gaismas ir tik absolūts mēsls, ka skriet pa šoseju ar degošu avīzi rokā noteikti ir efektīvāk. Tā kā pa tumsu braucu daudz un zinot to, cik daudz meža zvēru cirkulē pa mūsu šosejām, vienu brīdi sāka palikt mazliet neomulīgi, tāpēc nolēmu risināt šo jautājumu, aizbroutsot uz Led Akcijas veikalu.
Paldies pārdevējam, kas pēc pāris minūšu pafilozofācijas man iedeva kastīti un teica: "šim būtu jābūt labi. Ja vajag vairāk gaismas, brauc pie mums vēlreiz."
Atbraucu mājās un sāku funktierēt, kā lai to apgaismes ķermeni piestiprina motocikletam.
Biju ieplānojis taisīt kartona šablonu kronšteinam, tad fleksēt, metināt, slīpēt, krāsot un urbt, lai sanāktu kaut kāds nebūt daikts, kas lukturi noturētu tur, kur man to gribas. Aizbraucu uz Depo nopirkt kaut kādus nebūt bleķa gabalus, bet Howis jau nebūtu Howis, ja neizdomātu no plaša patēriņa saimniecības precēm sameistarot sev nepieciešamo.

:insert_poda_brilles_gabalu:
Vazājoties pa Depo bleķu nodaļu, pēkšņi pamanīju brusu stiprinājumus un forma likās pārsteidzoši pievilcīga.

Šeku, reku, nācās izurbt tikai 2 extra caurumiņus, nopirkt 2 skrūves ar uzgriežņiem un paplāksnēm, un bez jebkādiem metalurģiskiem procesiem uztapa, jebšu pareizāk sakot tika pielāgots izcils luktura kronšteins.
Savilku vadus, ierosme paņemta no tālajām gaismām un nu beidzot man ir normāls lāzera lielgabals.

Gaisma super, vairāk neprasās, lukturis pietiekami diskrēts, lai netorčītu kā pinpis uz pieres un ar visu esmu apmierināts. Vienīgā problēma ir, pēc braukšanas ar tālajām gaismām, pārmetot uz tuvajām, iestājas pilnīgs aklums.

Tuvās gaismas vispār pilnīgā dirsā un redzēt nevar VISPĀR NEKO. Tur būs kaut kas jādomā, moš uzbiezēšu vēl un ieķeršu Rade Garage lēcu kitu, bet tas hlams maksā ap 500eur, tāpēc jāsāk spēlēt Superbingo.
Viendien atkal dodoties uz Liepājas pusi strādāt, darbu pabeidzu ātrāk, nekā biju ieplānojis un izdomāju, ka gribu aizbraukt uz Ziemeļu fortiem, jo tur nekad nebiju bijis. Osmand`ā iemetu galamērķi un sāku dragāt. Vienu brīdi navigācija ved iekšā krūmu biezoknī un liek braukt pa "ceļu" apmēram pusotru kilometru uz priekšu, taču "ceļš" ir vienkārši krūmu murčkulis, kurā kāju spērusi nav neviena dzīva dvēsele jau gadiem, plus, "ceļa" segums ir diezgan pamīksts un mitrs, taču nav ko mīzt - drop a gear and dissapear!
Braucu pirmajā gaņģī uz sajūga un stāvu kājās, jo mocim zāle ir līdz stūrei, krūmi un laksti ir visās malās un redzēt nevar absolūti neko. Pēkšņi attopos uz mutes, ar kāju Leviatāna apakšā un bišķi sāpīgu labo papēdi. Nostāvēt grūti, pagriezt pēdu vēl grūtāk. Izķeksējos ārā no močapakašas un pamanīju, ka esmu uzbraucis futbolbumbas lieluma akmenim. Nu neko, pieceļu moci un pisu tālāk. Pēc tam ceļš atduras lauka vidū, taču ceļam visriņķī pamatīgi nepatīkams notekgrāvis. Domāju, ko nu darīt, taču saprotu, ka atpakaļgaitu slēdz tikai mīkstie un nolemju ielēkt grāvī, paņemt ieskrējienu un tur, kur grāvis taisa 90 grādu līkumu, no tā vienkārši izlēkt ārā, kā pa trampalīnu. Sāku iebraukšanas procesu grāvī, taču attopos pozīcijā, kurā priekšējais ritenis ir vienā grāvja malā, pakaļējais - otrā un manas kājeles tirinās kādu pusmetru virs zemes. Pļekt un gatavs, nākamais kritiens.
Ievelku moci paralēli grāvja virzienam, kā bildē redzams, pieceļu to un sāku ieskrējienu pretī 90 grādu grāvja malai. Kā jau grāvis, protams, tas ir slapjš, dubļains un mīksts, bet par laimi nenorokos, izlecu ārā uz pļavas un pāri laukam pa vecām traktora pēdām pisu uz Fortiem. Prieks un sajūsma, kur Tu rodies?
Braucot atpakaļ no Liepājas, saulriets ir pārāk skaists, lai neapstātos pīppauzē.
Tādu braucienu šovasar ir ļoti daudz, katrs ar saviem mazajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem, taču šogad esmu pieņēmis 2 foršus lēmumus.
Pirmais - nopirkt skečīgu Transalpu.
Otrais - nopirkt skečīgu KTM.
Daudz braucu viens, ja godīgi, braukt lielās grupās, klubos un izbraucienos galīgi nealkstu, jo ikdienā ir pavadītas garas darba stundas ar klientiem, tāpēc pabūt mierā ar sevi un paklausīties izpūtējus 300km no vietas man ir ļoti baudāmi.
Viendien braucot "treniņu" pa piemājas mežu ar čomu, jūtu, ka Leviatāns pēkšņi otrajā robā sākt gurt nost, kā pēc seksa nošļucis krāns. "Kas pa pederastiju ble?", pie sevis norūcu, zinot to, ka KTM 950 Adventure miljards Dakāras zirgspēki NEVAR NOPAMPT!!! Tas ir jaudīgākais mocis uz planētas, tas spolē visos robos, visu dienu, iet uz 300, visi feiki paiet malā un mīž unreāli.
Ar skābu ģīmi apstājos un reakcija uz gāzes rokturi palikusi tāda pat vien, kā bērēs bakstot aizgājēju ar zaru. Tizli un nekādas jēgas. Rauju nost beņķi, izskrūvēju sveci, piemetu pie vārstu vāka un kurbulēju. Hmmm, šprekstele ir... Tātad nav degvielas. Juziks, Petka un Atmo tagad drīkst ievietot joku par KTM un degvielu, taču es biju veiklāks par viņiem un tieši pirms paša brauciena biju pielējis pilnas bākas. Sāku atminēties internetā lasīto par "KTM 950 Adventure fuel pump failure" un paralēli atmiņā uzvirmo flashbacki par degvielas sūkņa klapēšanu ar trulu priekšmetu, līdz tas pieņem piedāvājumu sadarboties uz nopratinātājam idevīgiem notiekumiem. Norauju pannu un sāku hujarīt sūkni ar akmeni. Nekādas reakcijas. Atrodu lielāku akmeni - mocis pielec. Win!

Atbraucu mājās un sāku gūglēt degvielas sūkņa izcenojumus. OEM maksā 220eur. Padārgi, bet nu neko darīt. Zvanu Motofavorītam un gribu savu sūkni, taču šie saka, ka uz vietas tā, protams, ka neesot un pasūtījums jāgaida nedēļu. [censored] nu come on!
Tikmēŗ paralēli ADVrider forumā lasu, ka praktiski jebkuram KTM braucējam ir problēmas ar degvielas sūkni un veiklie ziķeri no internetiem šai problēmai jau ir atraduši risinājumu (šim KTM modelim ir pilns internets ar aftermarket risinājumiem un pamācībām praktiski jebkuras ķibeles risināšanai, 9XX braucēju komjunitijs ir patiešām awesome, cilvēki mīl šitos vecos hlamus un tūnē unreali visu, ko var satūnēt). Sūknim nomirst elektroniskā daļa - apdeg kontakti un ar laiku rodas nekontakts, tas arī izskaidro efektivitāti, dauzot to sūdu ar akmeni. Ir pieejams upgrade kit, ar kura palīdzību elektronisko daļu var samanīt uz bezkontaktu plati, jāpielodē 2 vadi un jāpieskrūvē 3 skrūvītes. Plate maksā 55eur. Pasūtu to, noravēju sūkni un lieku uz galda:

Pēc 20min roku veiklības jaunā plate ir iekšā, sūknis virsū un strādā bezproblemi.
Pagājušajā weekendā ņēmu dalību Petkas organizētā motobroutsienā pa Latvijas ceļiem un neceļiem. Ņemot vērā to, ka mēs tajā bijām pāris džeki, kuriem šī ir pirmā motosezona, Petka teicās maršrutu sagatavojis diezgan user friendly, tāpēc šaubu nebija - jābrauc. Kopā ar šejieniešiem - Petku, Atmo un Juziku, 2 dienās pievārējām gan meža takas, gan grantenes, gan dubļus un purvus, gan smiltis, gan alu, gan pirti, gan dīķi. Brauciens bija tiešām lielisks, tā pārņirdzies es sen nebiju, pāris reižu izcēlām Petkas mopēdu no purva dzīlēm kā tādu Pantēru, kurai pirms gada vēl bij redzams gals no antēēēenas, pāris reižu viens otram palīdzējām piecelt kritušos močus, pārrāpties pāri kritušiem kokiem, izdriftējāmies pa granteni kā debīli, utt. Degviela nodedzināta, pakaļējā riepa pilnīgi plika, alus izdzerts, odi pabaroti. Paldies, Petka, gaidu nākamo pasācienu!

Šoreiz apsolos distanci ieturēt.
Braucot izbroutsienā pamanīju, ka priekšējās bremzes kautč kā dikti jocīgi strādā. Domāju, ka diski un suporti pilni ar dubļiem, taču tad, kad bremzes bija dīvainas arī pēc pāris bremzēšanas reizēm, nolēmu uzmest aci, kas tur notiek. Bet loģiski, kluči nodiluši līdz bleķim.
Nu neko, atlikušo brauciena laiku izmantoju tikai pakaļbremzi un priekšu lietoju tikai emergency situācijās, kas ļāva diskiem pārāk lielu skādi nenodarīt, lielas rievas un gropes nav sadzītas.
Pie reizes beidzot nomainīju sajūga hēbeli uz oriģinālo. Aliexpress hēbelis bija tik tizls, ka tas pat līdz galam neizspieda sajūgu, man tā šķiet. Neitrālo bija grūti atrast un, ieliekot robā, mocis noraustījās uz priekšu. Ar oem hēbeli viss čiki, piki.
Vēl arī piekare beidzot sagriezta pēc SPORT settingiem un vēl nedaudz stingrāka. Ir 10x labāk, nekā ar sākotnējiem settingiem, taču laikam, ka pa ziemu būs jātaisa nopietnāks piekares upgrade uz "S" paaugstināto versiju, kā arī ar stingrākām atsperēm. Vakar, braucot "treniņu", tīri ok uzlecu pa kaut kādu pampaku un dzirdēju, kā dubļubleķis atsitas pret ledbaru, kā arī kompresijas gredzeni uz dakšas norāda par to, ka dakša tiek saspiesta pilnīgi līdz galam. Man vajag štengrāk.
No pārējiem sīkumiem, eļļa samainīta, apsildāmie rokturi sataisīti, spogulis normāli nostiprināts, utt, utjp. Principā, mocim visu laiku pielieku roku un apčubinu, lai tas būtu ready to race, kā tam arī ir jābūt.
Ceturtdien vakarā Kuldīgā pabeidzu darbu ap 22:30 un pēc ekskluzīvām vakariņām Hesītī laidu atpakaļ uz Rīgu.
Migla bija tik bieza, ka ķiveres stiklu visu laiku meta ciet. Beigās, braucu ar stiklu vaļā, pārsalis līdz nāvei un guļot uz bākām, un slēpjoties aiz mazā vējstikla. Ja apsildāmās ručkas nestrādātu, es laikam būtu nosprādzis no hipotermijas.
Tieši šādi izbraucieni un piedzīvojumi ir tas, kas man tik ļoti motobraukšanā patīk. Kā Petka sen teica, Latvija ir izcila valsts braukšanai pa krūmiem un es viņam pilnībā piekrītu, vien piebilstot, ka arī KTM 950 Adventure ir izcils mocis braukšanai pa Latviju un ne tikai.
Varu celebratot episku pirmās motosezonas "noslēgumu" (noslēgums patiesībā būs tad, kad būs pirmais ledus uz ceļa, vai arī kad Leviatāna motors eksplodēs):
vakar sanāca pirmais, sakarīgais wheelijs!

Sajūta, kad tā monstra purns ceļas gaisā ir diezgan episka un atliek tik trenēties un FUCK BROUTS!!!
Paldies par uzmanību, tiekās takās un citos topika apdeitos!